Nesen, 2017. gada 12. decembrī, svinēju savu 80. dzimšanas dienu. 2016. gada augustā pārcēlos no Anglijas uz Vāciju un dzīvoju tagad Bonnā. Mani Vācijas radi zināja ļoti maz par manu dzīvi un daudzu gadu gaitā piedzīvoto. Mana meita Tabita un es salikām pie sienas dažādas fotogrāfijas un sagatavotie ēdieni atgādināja dažādos ceļa posmus.
Vom Leben schmecken – ein Rückblick
Am 12. Dezember 2017 habe ich meinen 80. Geburtstag gefeiert. 2016 bin ich von England nach Deutschland gezogen und lebe jetzt in Bonn. Meine Verwandten in Deutschland wussten sehr wenig über mein Leben. Deshalb haben meine Tochter Tabita und ich eine Reihe von Collagen zusammengestellt, und die zubereiteten Köstlichkeiten erinnerten an die jeweiligen Lebensstationen.
Dzīve Omštēdes nometnē
Uzruna 2019. gada 18. novembra svinībās Oldenburgā.
Pēc 2. Pasaules kara beigām 1945. gadā, Oldenburgā mājvietu atrada daudzi latvieši.
Varbūt kāds pusotra tūkstotis. Kur viņi šodien ir? Vai var atrast viņu pēdas? Vai ir kāds slēgts nostūris, kas par viņu pagājušo esamību liecina?
Šī ir baznīcas māja, blakus ir dzīvojuši dažādi mācītāji, vai latvieši te iegriezās?
Tur ir baznīca, vai tur kādreiz ir noturēti dievkalpojumi latviešu valodā?
Tālāk ir kapsēta, vai tur atdusas latvieši?
Sadraudzība (2008)
Gitas Putces pateicība draudzēm
Gada ritmā mēs atzīmējam dažādus notikumus, tie parasti ir saistīti ar pagātni, un vēlāk izceļas kā kaut kas īpašs, palaikam vienreizējs.
Bet kā ir ar sadraudzību? Tā arī nāk no pagātnes, ir veidojusies, augusi un esot tagadnē, mēs negribam bez viņas iztikt, jo izjūtam viņas labumu. Tās vērtība piepilda šodienu.
Pēdējās nedēļās esmu daudz atskatījusies pagātnē. Kad 26. aprīlī, Svētā Pēterburgā, Floridā, mani ordinēja mācītājas amatā, tad dievkalpojuma noslēguma dziesmā dziedājām: “Ved mani, Dievs, un manas gaitas svētī.” Atskatījos uz savu dzīves ceļu, tur ir daudzas dažādas daļiņas bijušas; likās, ka tām nav sakars vienai ar otru, bet tomēr tās ir “sakārtojušās” un “sarindojušās”. Nevaru teikt, ka pati par to būtu nopūlējusies, bet “sanāca”.
Mēs braucam uz nometni (1959)
Oldenburgā ir kāds veikals, kur var pirkt lielākus un mazākus nažus. Kādā dienā tur ierodas glīta latviešu meitene un iegādājas tādu paprāvāku dunci. Veikalnieks mazliet izbrīnījies nopēta meiteni, bet nesaka nekā. Nākošā dienā atkal kāda meitene klāt un prasa tuteni. Trešā dienā ierodas trīs meitenes. Jūs domāsiet, ka tad sekoja cūku bēres; bet nekā – mēs braucām uz gaidu nometni.
Kad dzīve beidzas
lasīts Draudžu dienās Annabergā 1986. gadā.
Mans temats ir: Kā es pavadīju mirēju. Pavadīt mirēju – kā es to saprotu?
Tas var nozīmēt būt ar cilvēku kopā, kas šodien un rīt ir vēl pavisam mundrs, bet es rēķinos, ka drīzumā viņa sirds kaut kādu iemeslu dēļ apstāsies.
Var būt arī, ka šis cilvēks ir jau nesamaņā, kad es pie viņa pienāku, un nāve iestāsies tuvākā laikā.
Kādreiz man ir bijusi īsa sastapšanās, kādreiz garāka. Ir bijušas miršanas, nāves, kas man ir pagājušas garām, nav palikušas apziņā. Šie gadījumi, par kuriem es stāstīšu, mani ir aizskāruši.
Mani draugi (ap 1963. gadu)
Ir vasaras nakts. Guļu, logs ir atvērts. Pamostos. Dzirdu vairākkārt saucienu: “Palīgā!” Paskatos pa logu, nevienu neredzu, bet atkal sauciens: “Palīgā!” Ātri saģērbjos un izeju no mājas. Arvien vēl dzirdu “palīgā” saucienu. Eju turp, kur saucējs liekas būt – dažas mājas tālāk mūsu “latviešu rajonā”.
Divi skolotāji, divas dažādas pieejas dzīvei
Man bija kādi 14 gadi, mācījos Vācijā vidusskolā. Mākslas skolotājs bija laipns cilvēks, ne vienmēr varēja meitenes un zēnus noturēt pie kārtības.
Īpašās reizēs, piemēram, kad mācību gads gāja uz beigām vai tuvojās kādi svētki, skolotājs uz stundu atnesa līdz savu ģitāru. Kamēr mēs zīmējām, skolotājs spēlēja, deklamēja dzeju un dziedāja man toreiz svešas vācu dziesmas. Mums patika šie īpašie brīži. Dažas no šīm dziesmām atceros vēl arvien.
Bēgļu gaitās 1944. gadā
Mēs – tas ir māte, māsa (10 1/2gadi) un es (7 gadi) – esam apmetušies lielā bēgļu nometnē Libts pilsētiņā Meklenburgā (Lübz). Tēvu tur iesauc karā, bet viņš ir paspējis mums sameklēt citu apmešanās vietu kādā lielā muižā. Tur patvērumu ir atraduši jau daudzi citi bēgļi. Muižas īpašnieki dzīvo augšstāvā. Mums ierāda pašiem savu istabiņu lejas stāvā.
