Nesen, 2017. gada 12. decembrī, svinēju savu 80. dzimšanas dienu. 2016. gada augustā pārcēlos no Anglijas uz Vāciju un dzīvoju tagad Bonnā. Mani Vācijas radi zināja ļoti maz par manu dzīvi un daudzu gadu gaitā piedzīvoto. Mana meita Tabita un es salikām pie sienas dažādas fotogrāfijas un sagatavotie ēdieni atgādināja dažādos ceļa posmus.
Atmiņas
Vom Leben schmecken – ein Rückblick
Am 12. Dezember 2017 habe ich meinen 80. Geburtstag gefeiert. 2016 bin ich von England nach Deutschland gezogen und lebe jetzt in Bonn. Meine Verwandten in Deutschland wussten sehr wenig über mein Leben. Deshalb haben meine Tochter Tabita und ich eine Reihe von Collagen zusammengestellt, und die zubereiteten Köstlichkeiten erinnerten an die jeweiligen Lebensstationen.
Mēs braucam uz nometni (1959)
Oldenburgā ir kāds veikals, kur var pirkt lielākus un mazākus nažus. Kādā dienā tur ierodas glīta latviešu meitene un iegādājas tādu paprāvāku dunci. Veikalnieks mazliet izbrīnījies nopēta meiteni, bet nesaka nekā. Nākošā dienā atkal kāda meitene klāt un prasa tuteni. Trešā dienā ierodas trīs meitenes. Jūs domāsiet, ka tad sekoja cūku bēres; bet nekā – mēs braucām uz gaidu nometni.
Mani draugi (ap 1963. gadu)
Ir vasaras nakts. Guļu, logs ir atvērts. Pamostos. Dzirdu vairākkārt saucienu: “Palīgā!” Paskatos pa logu, nevienu neredzu, bet atkal sauciens: “Palīgā!” Ātri saģērbjos un izeju no mājas. Arvien vēl dzirdu “palīgā” saucienu. Eju turp, kur saucējs liekas būt – dažas mājas tālāk mūsu “latviešu rajonā”.
Divi skolotāji, divas dažādas pieejas dzīvei
Man bija kādi 14 gadi, mācījos Vācijā vidusskolā. Mākslas skolotājs bija laipns cilvēks, ne vienmēr varēja meitenes un zēnus noturēt pie kārtības.
Īpašās reizēs, piemēram, kad mācību gads gāja uz beigām vai tuvojās kādi svētki, skolotājs uz stundu atnesa līdz savu ģitāru. Kamēr mēs zīmējām, skolotājs spēlēja, deklamēja dzeju un dziedāja man toreiz svešas vācu dziesmas. Mums patika šie īpašie brīži. Dažas no šīm dziesmām atceros vēl arvien.
Bēgļu gaitās 1944. gadā
Mēs – tas ir māte, māsa (10 1/2gadi) un es (7 gadi) – esam apmetušies lielā bēgļu nometnē Libts pilsētiņā Meklenburgā (Lübz). Tēvu tur iesauc karā, bet viņš ir paspējis mums sameklēt citu apmešanās vietu kādā lielā muižā. Tur patvērumu ir atraduši jau daudzi citi bēgļi. Muižas īpašnieki dzīvo augšstāvā. Mums ierāda pašiem savu istabiņu lejas stāvā.