Dzīve Omštēdes nometnē

Foto: Gita mit Kind vor Baracke im Lager Ohmstede

Uzruna 2019. gada 18. novembra svinībās Oldenburgā.

Pēc 2. Pasaules kara beigām 1945. gadā, Oldenburgā mājvietu atrada daudzi latvieši.

Varbūt kāds pusotra tūkstotis. Kur viņi šodien ir? Vai var atrast viņu pēdas? Vai ir kāds slēgts nostūris, kas par viņu pagājušo esamību liecina?

Šī ir baznīcas māja, blakus ir dzīvojuši dažādi mācītāji, vai latvieši te iegriezās?

Tur ir baznīca, vai tur kādreiz ir noturēti dievkalpojumi latviešu valodā?

Tālāk ir kapsēta, vai tur atdusas latvieši?

Tālāk

Sadraudzība (2008)

Gitas Putces pateicība draudzēm

Gada ritmā mēs atzīmējam dažādus notikumus, tie parasti ir saistīti ar pagātni, un vēlāk izceļas kā kaut kas īpašs, palaikam vienreizējs.

Bet kā ir ar sadraudzību? Tā arī nāk no pagātnes, ir veidojusies, augusi un esot tagadnē, mēs negribam bez viņas iztikt, jo izjūtam viņas labumu. Tās vērtība piepilda šodienu.

Pēdējās nedēļās esmu daudz atskatījusies pagātnē. Kad 26. aprīlī, Svētā Pēterburgā, Floridā, mani ordinēja mācītājas amatā, tad dievkalpojuma noslēguma dziesmā dziedājām: “Ved mani, Dievs, un manas gaitas svētī.” Atskatījos uz savu dzīves ceļu, tur ir daudzas dažādas daļiņas bijušas; likās, ka tām nav sakars vienai ar otru, bet tomēr tās ir “sakārtojušās” un “sarindojušās”. Nevaru teikt, ka pati par to būtu nopūlējusies, bet “sanāca”.

Tālāk

Kad dzīve beidzas

lasīts Draudžu dienās Annabergā 1986. gadā.

Mans temats ir: Kā es pavadīju mirēju. Pavadīt mirēju – kā es to saprotu?

Tas var nozīmēt būt ar cilvēku kopā, kas šodien un rīt ir vēl pavisam mundrs, bet es rēķinos, ka drīzumā viņa sirds kaut kādu iemeslu dēļ apstāsies.

Var būt arī, ka šis cilvēks ir jau nesamaņā, kad es pie viņa pienāku, un nāve iestāsies tuvākā laikā.

Kādreiz man ir bijusi īsa sastapšanās, kādreiz garāka. Ir bijušas miršanas, nāves, kas man ir pagājušas garām, nav palikušas apziņā. Šie gadījumi, par kuriem es stāstīšu, mani ir aizskāruši.

Tālāk