Oldenburgā ir kāds veikals, kur var pirkt lielākus un mazākus nažus. Kādā dienā tur ierodas glīta latviešu meitene un iegādājas tādu paprāvāku dunci. Veikalnieks mazliet izbrīnījies nopēta meiteni, bet nesaka nekā. Nākošā dienā atkal kāda meitene klāt un prasa tuteni. Trešā dienā ierodas trīs meitenes. Jūs domāsiet, ka tad sekoja cūku bēres; bet nekā – mēs braucām uz gaidu nometni.
Tas sākās tā: Vilcienā, kas gāja Hamburgas virzienā, labākajās stāvvietās brauca deviņas meitenes gaidu formās. Tās bijām mēs. Suta bija liela un liela arī pārējo braucēju izbrīna par mūsu tērpu un valodu. Izkāpušas Pinnebergas stacijā braucām tālāk ar autobusu, kā mums bijā pateikts. Gala punktā mums bija apsolīti sagaidītāji. Solīts makā nekrīt! Apkārtnē nebija nevienas dzīvas dvēseles. Gaidas, vienmēr modras, nolikās koka paēnā un izsūtīja guntiņas meklēt, kur varētu būt nometne. Nometni viņas neatklāja, bet gan trīsriteņu auto, ar ko parasti ved vecus dzelžus un kāpostus. Šoreiz kravā bija meitenes, arī gaidas – bet tās bija ceļā uz aktu Hamburgā. Tur bija paredzēts Aizvesto piemiņas brīdis. Hamburgas meitenes mums pastāstīja ceļu uz nometni. Tas nebija vis šāds tāds ceļš, kāds bija jāiet. Savas mugursomas, ko pilsoniskā dzīvē sauc par koferiem, stiepdamas, grimām smiltīs līdz potītēm. Kad bijām jau krietni gājušas un svīdušas, kāda meitene piepeši sauca: “Lūk teltis!” Tuvāk apskatot kāda “telts” piepeši sāka kustēties un teica “mū”. Gājām tālāk. Kad bijām jau gandrīz zaudējušas cerību, beidzot atradām nometni – trīs teltis.
Nometni vadīja jendas priekšniece Rasma Cipulis. Piedalījās meitenes no Libekas un Hamburgas, tās, kuras jau pie stacijas bijām sastapušas, un, protams, mēs no Oldenburgas.
Kas tur notika? Nu, kas nu parasti nometnē notiek: sacensības, pētniecības gājiens, šķēršļu gājieni, nakts rotaļa un ugunskuri. Sevišķi mums atmiņā iespiedusies sacensība sakāmvārdos, jo tur mēs izkritām cauri. Citās sacensībās darījām, ko varējām – ar panākumiem. Noslēguma ugunskurā piedalījās arī vācu skauti un viesi no Hamburgas un Pinebergas. Beigās mūsu nometni nokristīja par Amatu.
Trīs nometnē pavadītās dienas aizripoja tikpat ātri, kā trīsriteņu auto, kas mūs beigās veda atpakaļ uz staciju.
Vai jūs gribat zināt, kad tas viss notika? Varam pateikt arī to: No šī gada 14. – 17. jūnijam.
Omstedes gaidu Kaiju kopa Gitas Urdzes vadībā