lasīts Draudžu dienās Annabergā 1986. gadā.
Mans temats ir: Kā es pavadīju mirēju. Pavadīt mirēju – kā es to saprotu?
Tas var nozīmēt būt ar cilvēku kopā, kas šodien un rīt ir vēl pavisam mundrs, bet es rēķinos, ka drīzumā viņa sirds kaut kādu iemeslu dēļ apstāsies.
Var būt arī, ka šis cilvēks ir jau nesamaņā, kad es pie viņa pienāku, un nāve iestāsies tuvākā laikā.
Kādreiz man ir bijusi īsa sastapšanās, kādreiz garāka. Ir bijušas miršanas, nāves, kas man ir pagājušas garām, nav palikušas apziņā. Šie gadījumi, par kuriem es stāstīšu, mani ir aizskāruši.
Putni
Man bija kādi 25 gadi, kad es pirmoreiz izjutu nāves baismīgumu, un tas nenotika ar cilvēkiem.
Kāda mājas iedzīvotāja, gados vecāka kundze, bija slima. Es nesu viņai pusdienas, bet veselība pasliktinājās un viņu aizveda uz slimnīcu,. Tur viņa nomira.
Bet viņai bija divi papagaiļu putniņi. Dažas dienas vēlāk, pēc vecās kundzes nāves, es iegāju viņas istabā. Es ieraudzīju, ka es esmu aizmirsusi šos putniņus aprūpēt. Putnu būrītis arvien vēl bija apsegts. Es noņēmu drēbi. Viens putniņš vēl vārgi čiepstēja, otram acis bija aizvērtas.
Mani pārņēma šausmīga baiļu sajūta. Es nespēju mirstošos putniņus aiztikt, viņiem palīdzēt. Man bija bailes no viņu nevarības, jo tā arī mani padarīja nevarīgu. Atnāca kaimiņieni, viņa neteica neko, bet rīkojās, un es biju pateicīga.
Draudzene
Drīz pēc šī gadījuma viena mana draudzene apprecējās. Nebija vēl gads pagājis, kad viņa uzzināja, ka vīrs saslimis ar vēzi, kas milzīgā ātrumā izplatījās. Vīrs bija lūdzis, lai viņam atlikušo laiku ļauj pavadīt mājās un arī tur mirt.
Kad gāju ciemos, es gudroju, kā ar slimnieku runāt. Istabā neveiklā sajūt pazuda. Vīrs bija tik priecīgs. Viņš stāstīja par savu paļaušanos uz Dievu, par mīlestību, ko saņem. Es nesapratu, kā tādā situācijā slimais var veselo iepriecināt.
Bērēs mācītājs teica, ka viņš tik labprāt būtu sūtījis savu draudzi pie šī slimnieka, lai tā redzētu, kā var paļauties uz Jēzu Kristu. Mana draudzene bija piedzīvojusi fizisko ciešanu smagumu, bet arī lielo prieku.
Maz atgadījums pēc nāves ir palicis vēl prātā. Draudzene bija ģērbusies melnā kleitā. Dārzā veļu žaujot, bija apsējusi raibu priekšautu. Vīra māte bija aizrādījusi, ka sērās nedrīkst neko raibu nēsāt, ko kaimiņi teiks. Kad abas pārrunājām notikumu, mēs brīnījāmies par ārišķīgo pieeju dārzā.
Paulis
Nākamajos gados ir bijušas daudzas miršanas, nāves mūsu draudzē. Palaikam ir bijusi drūma un smaga sajūta. Bet tas ir pagājis, nav iespiedies apziņā.
Tad, pirms diviem gadiem, pienāca mana vīra Pauļa pēdējās dzīves nedēļas. Bija nepieciešama operācija. Jautājums bija, vai vājā sirds operāciju izturēs. Mēs izšķīrāmies par operāciju, zinādami, ka nāve iespējama. Bija atlikušas vēl dažas nedēļas līdz slimnīcai.
Ikdiena mainījās. Bija it kā aizturēta elpa. Mūsu abu attiecības kļuva sirsnīgākas, bija tā, it kā kāda putekļu kārta būtu noslaucīta. Mēs daudz jokojām, smējāmies.
Kāds kaimiņš bija pārvedis no Zviedrijas iesaldētus līdakas gabalus. Vīrs tā priecājās uz līdaku ēšanu. Kopš mājām Lietuvā tās nebija vairs ēdis. Bet es teicu: Kad bērni būs mājās, pēc slimnīcas, tad cepšu.
Paulis kārtoja visādas sarakstes un darbus. Es pārmetu, ka gatavojas par daudz uz aiziešanu, ir taču jācīnās par dzīvošanu. Viņš jautāja, vai esot aizliegts savu māju izmēzt?
Jāņos Delmenhorstas veco ļaužu mītnē Grīnberga kundzei svinēja 90. dzimšanas dienu. Dievkalpojumā Kārlis Dēdelis dziedāja divas solo dziesmas: “Dievs ar jums līdz atkal redzamies” un “Ņem mani gūstā kungs.” Viņam dziedot man uzreiz bija skaidrs, ka vīra bērēs lūgšu Kārli, lai dzied “Ņem mani gūstā, Kungs”. Man bija kauns, ka domāju par nāvi, kas vēl nemaz nebija zināma. Vīram neko neteicu.
Vienu rītu Paulis stāstīja, ka sapnī redzējis mirušo brāli Jāzepu. Sastapšanās esot bijusi ļoti priecīga.
Jūlija dienas bija saulainas. Paulis sēdēja dārzā, rakstīja draugiem vēstules. Vairs nekārtoja darbus un neinteresējās arī vairs par tiem. Brīžam jutos pamesta.
Pienāca pēdējā nedēļas nogale pirms slimnīcas. Gribēju svētdienā pagatavot sevišķi garšīgas pusdienas. Nopirku vērša fileju. Sestdienas vakarā Paulis vaicāja, vai svētdienā nevarot līdaku ēst. Teicu, ka man taču jau nopirkta gaļa. Bet Paulis neatlaidās. Varot abus ēst – zivi un gaļu. Tā arī darījām. Piedzērām vīnu. Mums bija svētki. Pirmdienas rītā gājām pie Dievgaldu.
Tad viss noritēja ļoti ātri. Sabrauca bērni. Slimnīca – pārbaude – operācija. Kādu dienu vēl laba sajūta, tad nāve. – Sirds neizturēja. Bērēs Kārlis Dēdelis dziedāja “Ņem mani gūstā, Kungs.”
Mani šīs bēres nenospieda. Atmiņā ir saulainais laiks pirms tām.
Paulis Urdze, dzim 1920. gada 21. novembrī Gaudaičos, Lietuvā, mir. 1985. gada 14. jūlijā, Oldenburgā.
Lidija
1985. gada rudenī slimnīcā ievietoja Lidiju. Viņai bija 34 gadi un jau vairākus gadus slimoja ar vēzi.
Es viņu apciemoju. Viņa domāja par nākotni, ka dzīvos turpmāk savu dzīvi apzinīgāk, bet stāstīja arī par sapņiem, kādus redzējusi. Tur bija runa par tumsu, lieliem kalniem un par gaismu, kuŗā ieiet.
Vienu vakaru viņa man piezvanīja, un stāstīja, cik dīvaini viņai šajā dienā gājis. Uz dienu esot bijusi atlaista no slimnīcas. Aizgājusi pie draugiem. Vieni viņu nav laiduši iekšā. Lidija redzējusi, ka ir mājās. Otri izvairījušies no sarunām – skatījušies televīziju. Lidija nesaprata, kāpēc no viņas baidās.
Lidija nebija slimnīcā atstāta viena, katru dienu pie Lidijas atbrauca viņas draudzene Anita. Abas kopā viņas daudz runāja par miršanu, nāvi, dzīvi pēc nāves un Dievu. Anita man stāstīja, kā ārsti izvairās no sarunām un māsiņas vienmēr nevaļīgas. Ārstē miesu, bet neredz, ka cilvēks cieš.
Pēc pēdējās operācijas Lidija gulēja narkozē. Dežurējošais ārsts negribēja Anitu laist pie draudzenes. Anita neatlaidās, esot Lidijai apsolījusi, ka turēšot viņas roku, būšot pie viņas – ārsts tad piekāpās. Kad nākamā dienā Anita atkal bijusi pie Lidijas, tā bija pamodusies un Lidija skaidri pateikusi, ka narkozes laikā rokas turēšanu izjutusi kā sarunu.
Lidijas stāvoklis pasliktinājās. Viņa vairs nevarēja parunāt. Anita bija katru dienu pie viņas, turēja roku. Arī es bieži vien biju pie Lidijas. Viņas nesamaņa palika dziļāka un nebija vairs sasniedzama. Lidija nomira.
Māte
1971. gadā manai mātei amputēja kāju. Kopš tā laika viņa varēja tikai ar braucamo krēslu kustēties. Ikdienā par ticību Dievam runājām maz. 1985. gada rudenī viņa sāka lasīt laikrakstu “Ceļa Biedrs”. Viņu uzrunāja kāda mācītāja lūgšana.
Viņa mani lūdza, lai es vakaros, kad palīdzu viņai iet gulēt, nolasu šo lūgšanu. Viņa neizlaida nevienu vakaru. Teica, ka viņai tad esot drošāk. Lasīju arī citas lūgšanas. Māte palika arvien vājāka.
Visu gadu bija krājusi bundžiņā naudu mazdēla Toma dzimšanas dienas dāvanai. Dzimšanas diena bija 21. februārī. Tagad bija janvāris. Svētdienā, dažas dienas pirms nāves, kopāar bērniem dzērām pie viņas kafiju. Bija sastapšanās bez izteikta siltuma.
Māte lūdza, lai mazbērni izskaitot naudu, kas jau sakrāta bundžiņā. Ko lai viņadāvinot Tomam, māte vēlējās zināt. Toms teica, ka vēloties leksikonu. Māte par to ļoti priecājās. Visu laiku viņa bija bijusi neziņā, ko dāvāt. Nu tā lieta bija skaidra, nebija vairs nekādas rūpes. Viņa jutās tik atvieglota. Tā būšot viņas pēdējā dāvana. Neviens nerunāja pretī.
Nākamās abās dienās viņa vienmēr pieminēja dāvanu mazdēlam. Otrdienas vakarā pēc lūgšanas, kad jau izdzēsu istabā lampu, viņas pēdējie vārdi bija: “Bet Tomiņam gan būs skaista grāmata.” Kad no rīta atnācu, māte vairs nebija pamodusies.
Tomam nopirku leksikonu.
Vera Beķere, dzim. Bauris, dzim. 1911. gada 6. augustā Mārsnēnos, mir. 1986. gada 21. janvārī Oldenburgā.
Svainis Arnolds
1986. gada jūnijā manam svainim Oldenburgā bija nepieciešama operācija.
Vakarā viņu aizveda uz slimnīcu, no rīta bija paredzēta operācija. Viņš saprata, ka tā būs bīstama. Viņš pārrunāja vēl mantojuma lietas un tad no ārstiem un māsiņām atvadījās un sirsnīgi visiem pateicās. Pēc operācijas viņš vairs nepamodās. Kad viņš gulēja narkozē, es turēju viņa roku, bet bija iespaids,ka viņam tas nepatika. Grūda to tā kā nost. Katru dienu kāds bija pie viņa. Pēc nedēļas svainis nomira.
Arnolds Traumanis, dzim. 1907. gada 1. janvārī Rusteiķos Lietuvā, mir. 1986. gada 17. jūnijā Oldenburgā
Skaidrīte
Gribu pastāstīt vēl vienu gadījumu, kas gan nav mana tiešā saskarsme ar mirēju pavadīšanu, bet šis gadījums man lika izjust nāves baismu visā pilnībā.
1987. gada vasarā plkst. 3, vēl naktī, zvanīja durvju zvans. Es piecēlos, atvēru koridora durvis, ienāca man pazīstama sieviete, Skaidrīte, 35 gadus veca. Viņa oda pēc šņabja, un es ne visai laipni viņu aicināju istabā. Biju droša, ka viņa gribēs no manis naudu.
– Pagātne: Pirms diviem gadiem mans vīrs Paulis kristīja viņas 3 garīgi un fiziski ļoti slimos bērnus. Zināju, ka gada sākumā viens no tiem bija miris. –
Skaidrīte sāka stāstīt, ka nākot no kapsētas. Naktīs viņa bieži tur ejot, kādreiz stundām tur paliekot. Esot arī otrs bērns miris.
Viņa nesaprot, kādēļ tie divi ir miruši. Kāds teicis, ka tie esot pie Dieva. Viņa to nesaprot.
Sākumā mēģinājusi ar rokām tos izrakt, lai redzētu, kur viņi tiešām ir. Lidijas bērēs mācītājs runājis par gaismu aiz tumsas. Vai es tam ticot? Bet kur ir viņas bērni?
Es neesmu tādu smagumu piedzīvojusi. Mana liecība par mūžīgo dzīvošanu bija ļoti vārga. Bija sajūta, it kā skolotājs mani izsauktu.
Labu laiciņu vēl runājāmies, Skaidrīte vairs nebija tik satraukta, bet es nezinu, vai viņai palīdzēju.
Kādēļ?
Kādēļ jums stāstu, ko piedzīvoju? Kādēļ tieši šos notikumus? Nezinu, tie paši it kā pieteicās.
Man ir svarīgi, ka tik smagā nopietnā notikumā nav jāslēpjas no tuvinieka, ka var acīs skatīties, ir atklātība.
Ir labi, ka abi zin, ka aiz tumšā mūra ir Dieva gaisma: ka sastopoties ar nāves baismīgumu, var saņemt arī spēku dzīvošanai un miršanai.
