Bēgļu gaitās 1944. gadā

Bēgļu gaitās 1944. gadā

Mēs  – tas ir māte, māsa (10 1/2gadi) un es (7 gadi) – esam apmetušies lielā bēgļu nometnē Libts pilsētiņā Meklenburgā (Lübz). Tēvu tur iesauc karā, bet viņš ir paspējis mums sameklēt citu apmešanās vietu kādā lielā muižā. Tur patvērumu ir atraduši jau daudzi citi bēgļi. Muižas īpašnieki dzīvo augšstāvā. Mums ierāda pašiem savu istabiņu lejas stāvā.

Pienāk Ziemsvētku vakars. Mums ir sava eglīte, ap muižu ir mežs. Par dāvanām neko neatceros, nezinu, vai tādas bija. Vakarā izeju mājas plašā koridorā. Tur ir klusums. Tad atveras āra durvis un kāds steidzas uz trepēm, grib ātri tikt augšā. Esmu pārsteigta: Tas ir Ziemassvētku vecītis, arī dāvanu maiss viņam ir līdz. Steidzoties augšup, viņš pagriežas atpakaļ un ierauga mani. Es skatos uz viņu un viņš uz mani. Viņš saka: “Es vēlāk nākšu pie tevis!” Es ieeju atpakaļ mūsu istabā un visu vakaru gaidu uz viņu, bet viņš neatnāca.

Neatceros, vai mātei un māsai to stāstīju.