Ir vasaras nakts. Guļu, logs ir atvērts. Pamostos. Dzirdu vairākkārt saucienu: “Palīgā!” Paskatos pa logu, nevienu neredzu, bet atkal sauciens: “Palīgā!” Ātri saģērbjos un izeju no mājas. Arvien vēl dzirdu “palīgā” saucienu. Eju turp, kur saucējs liekas būt – dažas mājas tālāk mūsu “latviešu rajonā”.
Esmu vienīgā ceļā pie saucēja. Vai neviens cits nedzird izmisīgo saucienu? Ir jau blāva rīta gaisma, eju tuvāk un redzu saucēju. Pie mājas āra durvīm sakņupis tup piedzēris vīrietis, rokā atslēga, mēģina to iebāzt atslēgas caurumā, bet nekādi neizdodas. Pieeju un izņemu atslēgu no viņa rokas, atslēdzu durvis. Vīrietis ir maza auguma, pazīstu viņu. Pats nespēj arī piecelties, ievelku viņu koridorā, atslēdzu dzīvokļa durvis. Pa laimi viņš dzīvo lejas stāvā, balstot un velkot izdodas viņu dabūt istabā un apsēdināt uz dīvāna. Sabaru viņu, kāpēc tik daudz dzēris. Izejot dzirdu viņu sakām man: “Tu esi eņģelis.”
Kad esmu atkal savā gultā, miegs vairs nenāk, bet prātoju, kā tas ir ar “tiem eņģeļiem”. Iztraucētā nakts vairs nesarūgtina.
