Garšot dzīvi - atskats

Garšot dzīvi -  atskats

Nesen, 2017. gada 12. decembrī, svinēju savu 80. dzimšanas dienu. 2016. gada augustā pārcēlos no Anglijas uz Vāciju un dzīvoju tagad Bonnā. Mani Vācijas radi zināja ļoti maz par manu dzīvi un daudzu gadu gaitā piedzīvoto. Mana meita Tabita un es salikām pie sienas dažādas fotogrāfijas un sagatavotie ēdieni atgādināja dažādos ceļa posmus.


erbsen-2

1937. gada decembris, Sloka

Pelēkie zirņi laimei

Manam tēvam piederēja Slokā pārtikas preču veikals. Māte veikalā palīdzēja. Viņa prata gardas tortes un kūkas cept. Mana māsa Rute ir trīs ar pus gadus vecāka un bērnībā mani sauca par savu “asti”, jo skrēju viņai pakaļ.
Neatceros nekādus īpašus ēdienus, bet skaidri atceros, ka mannā putra man gan negaršoja, tas ir vēl līdz šai dienai. Putrā vienmēr bija kunkuļi un tie man nepatika.
Bet ja mannā putru uzlaboja – piemēram kā debessmann vai bubertu, tad tā iepriecināja arī mani.

Atmiņā man palicies kāds Vecgada vakars. Man bija 5 vai 6 gadi. Vecāki izgāja un māsa un es palikām vienas mājās. Māte bija nolikusi uz galda bļodu ar pelēkiem izvārītiem zirņiem. Teica, lai izēdot to, tad nākamais gads mums atnesīšot laimi.
Neatceros, vai iztukšojām bļodu.
Vai sagaidījām laimīgu nākamo gadu, vai dzīve bija laimīga?
Neatceros – bet dzīvi pilnu ar daudziem notikumiem, to gan sagaidījām.


flucht-2

Kara gadi

Bēgļu gaitas

Atceros, ka Slokā bija daudz vācu karavīru. Pagalmā stāvēja ūdenspumpis. No istabas loga es redzēju, ka kāds vācu karavīrs tur mazgājās. Mana māte virtuvē cepa pankūkas un viņa ieaicināja karavīru ienākt. Mans tēvs prata vācu valodu un zaldāts bija pateicīgs par mūsu viesmīlību.
Tad sekoja bēgšana, steidzīga veikala preču likvidēšana un pakošanās ceļam. Vācu smagā militārā mašīna mūs aizveda uz Liepāju. Palikām tur dažas dienas, pārnakšņojām operā kopā ar daudziem citiem bēgļiem.

Tad tēvs dabūja biļetes kuģim un mēs nonācām Dancigā. Ieradāmies tur 18. oktobrī. Ļoti maz atceros no notikumiem šajā laikā. Bet es atceros, ka Sarkanā Krusta dāmas bēgļiem piedāvāja auzu pārslu putru, un tā bija salda. Mājās mūsu putra nekad nebija salda – tikai mazliet sāls piebērts.
Bēgšana turpinājās – tagad ar vilcienu.

meckpom

Meklenburga – Libca

Kolrābu zupa ziemā
Nonācām Libcā, tur bija liela nometne. Gulējām lielās telpās, divstāvu gultās. No griestiem krita blaktis, daudzas, un koda mūs.
Un ko deva ēst? Vienu atceros ļoti skaidri: kolrābu zupu – no pāraugušiem novecojušiem kolrābiem. Man bija sajūta, ka zupa ir pilna ar cūkas sariem. Kādreiz deva arī kartupeļus, bet ja tie ir salā apsaluši, tad tie man likās īstenībā neēdami. Bija jau arī ziema.
Pagāja varbūt kādi 30 gadi pirms es uzdrošinājos nopirkt veikalā kolrābus un tos pagatavot. Un kas par pārsteigumu – kolrābi garšoja. Bet līdz šai dienai es tos ļoti uzmanīgi nomizoju, lai tikai nepaliktu kāds cietumiņš klāt. Manu tēvu iesauca no nometnes karā.


hoheesche

1945. gads, Ostfrīslande

Došanās neziņā

Bija jau 1945. gada pavasaris, kad bēgšana turpinājās. Tuvojās krievu fronte. Atkal braucām ar vilcienu. Nezinu, kas organizēja braucienu. Pārpildīti vagoni. Nezinu, kurp devāmies – bet rietumu virzienā gan.

Vilciena gala punkts: Witmunda Ostfrīslandē. Kādā skolā bija pārnakšņošana. Bēgļu uzņemšanai sabrauca apkārtnes ļaudis. Atbraukušos bēgļus iesēdināja smagā mašīnā un aizveda uz dažādiem ciematiem. Arī mūs – māti, māsu un mani – tad aizveda vēl tālāk ar zirga ratiem uz mazu ciematu “Hoheesche pie Ems-Jade-Kanal”. Lielā saimnieku mājā mums ierādīja vienu istabu. Mājas saimnieks “Edzard” bija diemžēl pilnīgi kurls. Viņa meitas bija – Hanna, Irmgard un Margret, visas jau paaugušās.

Mūs sagaidot un apsveicot mūs cienāja ar kādu vietējo specialitāti - baltu piena zupu; uzmanīgi ēdu un un tad bija pārsteigums, tā bija skāba – jo paniņu zupa. Starp manām pavāru receptēm tā nav atrodama. Bet bija daudz kas cits, ko negribējās aizmirst. Tur ir zaļie kāposti - “Grünkohl”. Tos ēda ziemā, bet pa priekšu tie bija laukā jāsaplūc. Sniegā un lietū ne visai patīkams darbs. Iemācījos cienīt arī īsto melno rudzu maizi. Un tad iepazinos ar vēl kaut ko pavisam sevišķu: Gaidot Jauno gadu visās mājās bija liela cepšana – necepa nekādas tortes – bet plānas vafeles, un tad tās sarullēja kā tūtiņas. Salika vienu otrā un uzglabāja lielās metāla piena kannās, lai paliek čauganas. Jaungada rītā mēs ciema bērni gājām no mājas uz māju un visiem vēlējām “laimīgu Jauno gadu” un mūs apdāvināja ar šīm vafelēm. Gadus vēlāk mēs nopirkām šo īpašo vafeļu panniņu un vafeles pildījām ar putu krēmu un vēl daudzus gadus vēlāk mums pareizo vafeļu recepti iedeva viena no saimnieka Edzarda meitām. Toms ir specializējies uz šo vafeļu cepšanu.


leben

1947. gags, Omštēdes nometne Oldenburgā

Dzīvot!

Mans tēvs pārnāca no gūstekņu nometnes Belģijā. Vēl dzīvojām uz laukiem. Bet tēvs uzzināja par bēgļu situāciju no tām valstīm, kuras bija nonākušas zem komunisma varas. Šo bēgļu aprūpi veica UNO, sagādājot CARE pakas un drēbes. Oldenburgā bija vairākas bēgļu nometnes – viena no tām bija Oldenburgas pilsētas daļā Omstedē.
1948. gada pavasarī mēs pārcēlāmies uz šo nometni. Sadzīve tur bija ļot šaura, nometne pārpildīta, turpat pie 1000 bēgļu, gadījās visādas rīvēšanās.
Arī mani vecāki vairs nesapratās. Tēvs mūs atstāja un 1948. gada vasarā aizbrauca atpakaļ uz komunistisko Latviju.
Mātei un mums abām māsām tagad bija jātiek vienām galā.
Bet man tajā pašā gadā radās jauns skats uz dzīvi.


neue_welten

1954

Atveras jaunas pausaules

BELĢIJA - Bastoņa

Beļģija (nezinu kāda organizācija, varbūt YMCA - JKS?) piedāvāja bēgļu bērniem atpūtu. Aicināja latviešu katoļu bērnus, bet Omstedē tādu nebija, un katoļu prāvests pieteica mani. Sākumā bija runa par 6 mēnešu prombūtni, bet tad sanāca trīs.

Pēc Ziemsvētkiem, 1949. gada sākumā, devāmies ceļā. Mēs bijām bērni no dažādām nometnēm Ziemeļvācijā un mūsu apmešanās vieta bija Bastoņa. Mani uzņēma kāds ārsta pāris. Sākumā man viņu mājā bija bailes, viss man izlikās tik glauns un smalks.

Vakariņās saliku sev pavisam pilnu šķīvi, bet tad es nespēju to iztukšot. Mājas māte – madame Gribomont man ieteica uzlikt mazāk, jo vienmēr būšot iespēja vēl ņemt otru porciju.

Ēdiens garšoja ļot labi, bet kas bija pavisam gards? Pom-frī (Pommes frites)! Es iemācījos arī labu uzvedību pie galda. Nazis un dakša bija daļa no ikdienas. Mums nometnē pat nebija kārtīga ēdamgalda. Kundze jautāja, vai man garšojot banāni. Ko es varēju teikt, es taču tādus līdz šim nebiju ēdusi, un atbildēju: “Nē, tie man negaršo.” Nu labi, arī viņai tie negaršojot. Un tos nepirka.

Atpakaļ ceļā vilcienā kādam puikam bija iedoti līdz banāni un es nogaršoju savu pirmo. Banāns garšoja.

Mājās mani sagaidīja māsa. Māte vēl bija darbā. Es neatceros, ko māsa bija izvārījusi. Pie šķīvja bija dakša, bet es gribēju arī īstu galda nazi. Saņēmu no māsas pļauku.

Dzīve nometnē turpinājās. Bet radās arī jauni skati.

Holande

JKS (Jauniešu kristīgā savienība / YMCA YWCA – Young Men (Women) Christian Association) Vācijā vadītājs Artūrs Ludriksons bija izveidojis sakarus ar Holandi. Un tā 1952/3. gadā radās iespēja, ka nometnes bērni varēja pavadīt skolas vasaras brīvdienas Holandē. Arī es biju šajā bērnu pulkā. Vispirms mēs braucām uz “Holwierde” Groningenas ziemeļos. Nākamā gadā atpūtas vieta bija “Peize” dienvidos no Groningenas.

Šajās ģimenēs es iepazinos ar Holandes ikdienu un pieticīgu dzīves veidu – liela cieņa bija pret ēdienu, nekāda izlepšana.

Ja tev bija trīs šķēles siera, tad varēja apsegt trīs šķēles maizes, bet ja tu sieru sarīvēji, tad pietika piecām šķēlēm. Holandē iepazinos arī ar šokolādes birumiem, tos kaisīja uz baltmaizes šķēles, bet bija arī “Hagelslag” - balti krusas birumi no cukura. Un kad es gāju cepumus pirkt, tad tiem bija jābūt “Licht van Gewicht” - ja svārā bija viegli, tad cepumu sanāca vairāk.

Es piedzīvoju arī, ka holandieši iesaistījās daudzos sociālos projektos – citiem palīdzēt, tā bija prioritāte ikdienā.

  1. gadā devos trešo reiz uz Holandi. Šoreiz palikām pašā Groningenā. Mani uzņēma jaunāks precēts pāris. Viņi priecājās, ka neesmu vairs maza meitene. Bet ko iesāk ar tādu četrpadsmit gadīgu meiteni, ja vakaros paši grib iziet? Vai tādu var ņemt līdz uz kādu vakara restorānu, un ko viņai drīkst piedāvāt dzert? Mani ņēma līdz un es iepazinos ar “olu liķieri”.

Un ko “de Vries” kundze gardu vārīja?
Koloniālais laiks Indonēzijā bija atstājis pēdas holandiešu virtuvē. Arī mani paziņas cienīja asos indonēziešu ēdienus. Iepazinos ar “Nasi Goreng”, pierakstīju recepti un kad pati sāku saimniekot, tad arī mani mīļie par to priecājās, arī tagad skapī stāv sarkano piparu mērce “Sambal Olek”.

Tante Tina un onkuls Johann kļuva daļa no manas ģimenes. Arī tad, kad dzīvoju Anglijā, apciemoju viņus Holandē.


mit_sahne

Nometnes dzīve vēl turpinājās. Manai mātei bija jāpavada gads sanatorijā, pļaušu dēļ. Abas ar māsu kaut kā tikām galā. Gribējām svinēt manu vārda dienu, bet naudas bija maz. Nopirkām putu krejumu un iegriezām šokolādes gabaliņus iekšā. Mums garšoja.


bangerskis-1

1961

Pie galda ar ģenerāli Bangersku

1960/61. gadā nometnes barakas pakāpeniski nojauca un tapa viena pēc otras jaunceltnes.

  1. gadā – vēl nometnes laikā – Paulis Urdze un es apprecējāmies. 1955. gadā viņš bija beidzis Bonnā teoloģijas studijas un latviešu luterāņu baznīca viņam uzticēja Omstedes nometnes garīgo aprūpi. Mēs iepazināmies. Viņa uzņemšanā nometnes zālē draudzes dāmas man bija uzticējušas kafijas liešanu viesiem.

Jau laulību sākumā man bija jārūpējas par ēdienu gatavošanu. Mana prasme bija minimāla. Pavārgrāmata bija ikdienas pavadone. Ļoti maz ko zināju un pratu. Istabā ap mazu apaļu galdiņu pulcējās pusdienu viesi. Viens no tiem bija ģenerālis Rūdolf Bangerskis. Sarunā viņam bija ļoti klusa balss, nemaz tāda kā pēc manām domām vajadzēja būt ģenerālim. Viņš bieži pieminēja savu māti: “ Mana mammiņa to vārīja tā.” Tanī laikā mēs daudz svinējām, vienmēr gadījās, ka kāds no nometnes ļaudīm atvadījās, cerēja uz labāku nākotni pāri okeānam. Bet devās jau tikai tie projām, kuri bija strādāt spējīgi. Slimie un vecākā paaudze palika šeit. Paulis iesaistījās dažādos palīdzības projektos, rīkoja darba nometnes, lai nometnes ļaudīm atvieglinātu dzīvi..

svike
Sviķes kundzes slepenā recepte
13 gadus biju nodzīvojusi nometnes koka barakās. Tagad bija īstas telpas un ūdens vairs nebija jāienes ar spaini barakā. Bet arī jaunās mājās ap pusdienas galdu pulcējās ne tikai ģimene, arī tagad viesu netrūka. Iemācījos arī tortes gatavot. Ģimenē uzauga Mārtiņš, Pēteris, Tabita un Toms. Vairākkārtīgi pavadījām brīvdienas Zviedrijā Ēlandes salā. Reiz bijām tur augusta beigās un svinējām Mārtiņa dzimšanas dienu. Sviķa kundze izcepa īpašu kūku – tādu nepazinu: brūna šokolādes kūka ar baltiem cukura un kokos pārslu birumiem. Mums visiem tā garšoja. Kad jautāju, vai Sviķe kundze man varētu iedot kūkas recepti, viņa to man nedeva. Pēc gada Sviķa kundze mūs apciemoja Vācijā Oldenburgā. Viņa uzdāvināja Mārtiņam kūkas pannu un brūnās kūkas recepti. Mūsu “birumkūka” arvien vēl ir iecienīta.

Kāds cits – man ļoti nopietns atgadījums – bija, kad pēc savas sievas Lūcijas nāves mans svainis Arnolds atnāca pie manis un iedeva man kādu recepti, lai to īstenoju. Mans uzdevums: Izvārīt no cūkas galvas “kupķēzi”, tā tur bija rakstīts, (tas ir no vācu valodas “Kopfkaese”). Nekad vēl nebiju darbojusies ar cūkas galvu, nedz arī to tuvumā apskatījusi. Parastā galerta pagatavošana ir mazliet atšķirīga. Es veicu savu uzdevumu, bet nekad vairs to neatkārtoju.

maria_cron
Marijas Krones kundze
Kādus alkoholiskos dzērienus cienījām? Mums garšoja vīns, bet skapī stāvēja arī konjaks “Mariacron”. Pašpalīdzību darbnīcu birojā svinēja kādu dzimšanas dienu. Bet viena darbiniece bija nodarbināta citās telpās. Kāds aizsteidzās pie viņas un skaļi viņu aicināja nākt uz biroju, jo Marijas Krones kundze viņu gribot runāt. Darbiniece labprāt sekoja aicinātājam.

Bija pats par sevi saprotams, ka Oldenburgā ciena žāvētos zušus. Rudenī, rudens tirgū “Kramermarkt” tos visur pārdeva un tuvējā pilsētiņa “Bad Zwischenahn” ir pats zušu tirdzniecības centrs.


neubeginn-1

1987, Anglija

Jauns sākums ar 50

Zīmīgs pagrieziens manā dzīvē bija, kad pēc dēla Pētera nāves 82. gadā un Pauļa nāves 85. gadā, es 1987. gada vasarā apprecējos ar Aldoni Putci. Viņš bija mācītājs Anglijā. Tikko biju palikusi 50 gadus veca. Pavadīju Anglijā Līdsas pilsētā 30 gadus. Tas man ir bijis vērtīgs labs laiks. Man bija sajūta, ka atradu pati sevi. To, ko līdz šim biju dzīvē īstenojusi, to papildināju. Mācījos teoloģiju, un kad Aldonis aizgāja pensijā, tad draudzes mani aicināja būt viņu garīgā vadītāja. Darīju to labprāt.

Ko nācās piedzīvot Anglijā? Dabīgi, ka Aldonis mani iepazīstināja ar savu mīļāko dzērienu: tas bija viskijs un vārds “Famous Grouse” (slavenā irbīte). Irbīte iepriecināja arī mani.
Bet pie ikdienas piederēja arī labs ass kurija ēdiens un “Fish&Čips” (zivs un pom-frī).
Reiz sagādāju Aldonim vilšanos. Teicu, ka gatavošu “Komm morgen wieder” (pildītas pankūkas). Un kad liku tās galdā, izrādījās, ka tās pēc Aldoņa domām nav īstās. Viņš bija priecājies uz pankūkām, kas pildītas ar biezpienu un rozīnēm, bet manējās bija pildītas ar gaļu.

Aldonis nomira 2006. gada jūnijā. Turpināju mācītājas darbu, bet 2016. gada aprīlī aizgāju pensijā. Sapratu, ka Anglijā nevaru palikt, esmu tur viena, nav piederīgo, un ir jābūt tuvāk pie ģimenes. Izvēlējos pārcelties uz Vāciju meitas tuvumā. No turienes ir arī viegli sasniedzama Rīga un Liepāja, kur Toms un Mārtiņš dzīvo. Kopš 2016. gada augusta dzīvoju Bonnā un man ir sajūta, ka izvēle ir bijusi pareiza.


zurueck-1

2017, Bonna

Atpakaļ uz kontinenta…

Un kas mani sagaida Bonnā?

Tas, pēc kā es Anglijā vienmēr ilgojos: sparģeļi un cepta desa (Bratwurst) ar baltmaizi.

Vai ir vēl kaut kas ko atklāt? Oh, ja! Rudenī mana vīra brāļa meita Mirjama un es bijām Spānijā un tur es pirmo reiz ēdu mušeles. Un man par pārsteigumu varēju teikt: “Tās garšo labi”.

Labprāt kavējos pagātnē. Bet par to domājot, atmiņā dzirdu kādu dziesmu. Tai nav nekāda saite ar ēdieniem un vārīšanu, bet varbūt tikai ar sava veida nostaļģiju.

Tas vēl bija Ostfrīslandē, bija vasara, logi plaši atvērti. Radio spēlēja un Rudi Schurike (estrādes mūzikas dziedātājs) dziedāja. Varbūt šī dziesma mani uzrunāja, jo atgādināja, ka ir tāda “neievainota” pasaule.

Bet laikam jau retais tādu piedzīvo. Dziesma bija par Kapri salas zvejniekiem: “Wenn bei Capri die rote Sonne im Meer versinkt.” (Kad pie Kapri sarkanā saule nolaižas jūrā)