Man bija kādi 14 gadi, mācījos Vācijā vidusskolā. Mākslas skolotājs bija laipns cilvēks, ne vienmēr varēja meitenes un zēnus noturēt pie kārtības.
Īpašās reizēs, piemēram, kad mācību gads gāja uz beigām vai tuvojās kādi svētki, skolotājs uz stundu atnesa līdz savu ģitāru. Kamēr mēs zīmējām, skolotājs spēlēja, deklamēja dzeju un dziedāja man toreiz svešas vācu dziesmas. Mums patika šie īpašie brīži. Dažas no šīm dziesmām atceros vēl arvien.
Domājot par šo skolotāju, tikai vēlākos gados sapratu, ka mācīt kādu priekšmetu ir viena lieta, bet ka ir arī iespēja atvērties skolēnu priekšā, radīt draudzīgu gaisotni un parādīt, kas paša dzīvē ir mīļš un vērtīgs.
Svētdienas rītos, klausoties dievkalpojuma pārraides radio, reizēm manu uzmanību novērš atmiņas par citas skolotājas pieeju dzīvei:
Tuvojās skolas nobeiguma gadi. Klasē bija divas meitenes, viņu ģimenes bija pilsētā pazīstamas un iecienītas. Viņas bija jaukas, nebija nemaz iedomīgas, bet abu dzīves uzskati bija skaidri pārdomāti. Mana dzīve bija citāda, dzīvoju nometnē, māte strādāja fabrikā. Tur nebija par ko lepoties, pietika ar ikdienas rūpēm.
Ticības mācības stundā pārrunājām kristīgas dzīves veidus. Es par to zināju gauži maz.
Skolotāja teica, ka īstam kristietim esot vēlēšanās katru svētdienu iet uz baznīcu, bet ja klausies radio dievkalpojumu, tad nestrādā, bet apsēdies un klausies.
Es atceros, kā pirmais skolotājas apgalvojums abas meitenes pārsteidza un satrauca. Ari pārējie skolēni iesaistījās dedzīgā diskusijā, apšaubīja skolotājas apgalvojumu. Bet viņa pastāvēja uz savu taisnību. Es klusēju, jo nezināju, kādai ir jābūt kristieša dzīvei.
Vai tagad zinu? Saprotu, ka pieejas dzīvei var būt atšķirīgas. Esmu skeptiska pret cilvēkiem, kas zina, kā lietas jādara, un sagaida no citiem, ka jādomā tā, kā viņi to redz.
Bet kad klausos radio dievkalpojumu, un līdztekus ir darāms kāds darbiņš, tad pasmaidu pie sevis, atceros skolas laiku – izslēdzu radio un turpinu iesākto darbu.
