Sadraudzība (rakstīts 2008. gadā)

Gitas Putces pateicība draudzēm

Gada ritmā mēs atzīmējam dažādus notikumus, tie parasti ir saistīti ar pagātni, un vēlāk izceļas kā kaut kas īpašs, palaikam vienreizējs.

Bet kā ir ar sadraudzību? Tā arī nāk no pagātnes, ir veidojusies, augusi un esot tagadnē, mēs negribam bez viņas iztikt, jo izjūtam viņas labumu. Tās vērtība piepilda šodienu.

Pēdējās nedēļās esmu daudz atskatījusies pagātnē. Kad 26. aprīlī, Svētā Pēterburgā, Floridā, mani ordinēja mācītājas amatā, tad dievkalpojuma noslēguma dziesmā dziedājām: “Ved mani, Dievs, un manas gaitas svētī.” Atskatījos uz savu dzīves ceļu, tur ir daudzas dažādas daļiņas bijušas; likās, ka tām nav sakars vienai ar otru, bet tomēr tās ir “sakārtojušās” un “sarindojušās”. Nevaru teikt, ka pati par to būtu nopūlējusies, bet “sanāca”.

Liels pagrieziens bija manā ceļā, kad pēc pirmā vīra nāves, apprecējos ar māc. Aldoni Putci un pēc daudzajiem gadiem Vācijā dzīve turpinājās šeit Anglijā. Sākumā jutos ļoti vientuļa, jaunatnācējai vēl bija jāatrod sava vieta. Vācijā biju māc. Pauļa Urdzes sieva - “mācītāja kundze” ar zināmu darbības lauku, bet Bradfordā un Līdsā bija jau šī darba darītājas: divas atraitnes – māc. E. Sarkanbārža kundze un māc. A. Bergmaņa kundze, trešā tur bija lieka.

Meklējot tālāku ievirzi, sāku mācīties Teoloģijas Institūtā Kanādā un Līdsas augstskolas Teoloģijas fakultātē.

1994. gadā mani ordinēja diakones amatā, bet 1999. gadā Aldonis aizgāja pensijā. Šajos gados bija veidojusies draudzība un tuvība ar šejieniešiem un jūs bijāt ar mieru man uzticēt draudžu aprūpi kā diakonei.

Šogad būšu nokalpojusi draudzes darbā 9 gadus. Šogad arī mana kalpošana jūsu vidū ir atzīta par pilntiesīgas mācītājas darbu.

Šis ceļš nav atsevišķa cilvēka ceļa gājums, bet ir bijis tikai tādēļ iespējams, ka draudzes mani ir atbalstījušas un dzīvojušas līdz.

Ir labi, ka dzīvē neizceļas tikai skumjie brīži kā smailes, bet ir arī prieka galotnes: To piedzīvoju Sinodē un Draudžu dienā Rofantā, 10. un 11. maijā, nedēļu vēlāk DVF Vanadžu salidojumā “Straumēnos”, dievkalpojumos Līdsā, Bradfordā, Halifaksā un Boltonā un sadraudzības pēcpusdienā Bradfordā, 24. maijā, uz kuru Bradfordas un Līdsas draudzes aicināja savus locekļus un viesus.

Esmu aizkustināta par jūsu visu tik sirsnīgi izteikto prieku, ka esmu kļuvusi “mācītāja”. Neminu vārdus, jo ikvienam no jums ir bijis savs pienesums, lai gadu gaitā īstenotos sadraudzība. Savs pienesums ir arī bijis mūsu Baznīcai un tās vadītājiem, DVF Vanagiem un Vanadzēm, LNPL un daudziem darba darītājiem mūsu sabiedrības laukā.

Mans dzīves ceļš nav bijis taisns, bet šajā brīdī es varu tikai teikt: “Paldies, ka esiet daļa no manas ‘lielās ģimenes’. Paldies par sirsnību un draudzību un apziņu, ka darbu var veikt tikai kopībā.”

Gita Putce