Uzruna 2019. gada 18. novembra svinībās Oldenburgā.
Pēc 2. Pasaules kara beigām 1945. gadā, Oldenburgā mājvietu atrada daudzi latvieši.
Varbūt kāds pusotra tūkstotis. Kur viņi šodien ir? Vai var atrast viņu pēdas? Vai ir kāds slēgts nostūris, kas par viņu pagājušo esamību liecina?
Šī ir baznīcas māja, blakus ir dzīvojuši dažādi mācītāji, vai latvieši te iegriezās?
Tur ir baznīca, vai tur kādreiz ir noturēti dievkalpojumi latviešu valodā?
Tālāk ir kapsēta, vai tur atdusas latvieši?
Pašā kapsētas galā, zem lieliem kokiem, aiz zaļa krūmu žoga paveras skats uz dažādām īpašām piemiņas zīmēm. Tur var uzzināt, ka ne tālu no šīs vietas ir bijusi kāda nometne, kur karā izmitināti ārzemju strādnieki, ir pieminēti mirušie, daudzi vārdi, arī dažādas tautības, vairums no austrumu zemēm, bet tie nebija latvieši. Piemiņas zīmes norāda uz nebrīvību, svešumu un arī uz apkārtnes cietsirdību. Tas ir kara laiks, tas beidzās 1945. gadā maija sākumā. Tie, kas bija izdzīvojuši ieslodzījuma laiku, tie varēja doties uz mājām.
Vēlāk šim kapu nodalījumam blakus pievienojās jauns kapu nodalījums, jo nometne nepalika tukša. Tur vietu ierādīja daudzajiem bēgļiem = latviešiem un sākumā arī igauņiem.
Es atceros šo kapu nodalījumu, kas ar laiku piepildījās ar kopiņām mirušo mirušo latviešu vārdiem. Vai tas var būt, ka bija vairāk kā trīs simtu?
Tagad tur redzu vairs tikai retas latviešu kapu kopiņas. Pēc 30 gadiem kapiņus nolīdzina.
Ejot Rennplatz ielu tālāk, ir ielu nosaukumi “Rigaer Weg un Kurlandallee” ? Apzīmējumi norāda, ka ir kāda saite ar latviešiem šajā rajonā. Vai ļaudis vēl runā latviski?
Esmu atbraukusi un gribu saredzēt pēdas, manas pagātnes, vai kāds man vēl par to stāstīs? Bet laikam stāstītāja būšu es pati, jo rajonā nav vairs latviešu bēgļu.
Kā nonāku nometnē
Ir kara beigas. Mana ģimene ir māte un māsa un tēvs. 1946. gadā tēvs pārnāk no gūsta Belģijā. Ir bijis karavīrs. Nākamos trīs gadus pavadām Ostfrieslandē, lauku mājās pie Ems-Jade-Kanal, Hoheesche ciemā. Skolas gaitas sākam Reepsholtā.
Tēvs uzņem kontaktus ar Oldenburgu, ir uzzinājis par Ohmstedes latviešu nometni. Mūsu ģimeni ieskaitīta bēgļu sarakstā. Bēgļi saņem aprūpi no internacionālām biedrībām, kā UNRA. Saņemam arī pārtikas pakas un lietotas drēbes. Nometne pārpildīta, sākumā netiekam uzņemti, bet 1948. gada pavasarī vecāki pārceļas uz nometni. Abas ar māsu vēl paliekam mazā ciematā, jo gribam nobeigt skolas gadu. Trīs skolas gadi ir vācu skolās un vācu vidē pavadīti.
Kāda tad bija tā nometne, kuru uzcēla 1930. gadu beigās uz liela zirgu skriešanas laukuma ar skatītāju tribīnēm malā?
Ir 50 barakas, kārtīgi sarindotas. Vidū ir centrālās ēkas, kā darbnīca, noliktava apkurei, oglēm, dušas telpas-vienā telpā kādas 15 – 20 viena blakus otrai. Ir arī telpas medicīniskai aprūpei. Nometnes vidū ir liels sporta laukums.
Ieejot pa vārtiem labajā pusē diezgan sākumā ir baraka ar telpām nometnes pārvaldei, bet ļoti nozīmīga ir nākamā garā baraka. Tur ir liela zāle sarīkojumiem, atceros mazo klubiņu tai blakus un lielās virtuves un pārtikas noliktavas telpas. Tur gaidījām rindā pēc uztura, ko izsniedza par brīvu.
Bet kā ir ar sanitāro iekārtu? Siltas dušas ir tikai reizi nedēļā. Nometnes abās malās ir citas barakas – tur ir iekārtota tā sauktā sanitārā daļa, kur kārtojamas ikdienas vajadzības un darīšanas. Uz četrām barakām viena šāda baraka.
Šajā barakā ir mazmājiņas daļa – uz vienu pusi sieviešiem uz otru vīriešiem. Betona grīdā kādi vismaz seši gareni caurumi. Nemaz nebija viegli notrāpīt precīzi savas darīšanas caurumā. Nebiju arī viena telpā, arī citi varēja ienākt. Otrā barakas pusē bija mazgātava, tā to dēvēja. Lielā katlā varēja ūdeni sakarsēt, bet bija jāiekurina krāsniņa zem katla un jālieto pašam savs kurināmais. Bija arī tāda gara izlietne kā galds ar diezgan daudziem ūdens krāniem, dabīgi, ka tas bija auksts. Un tad vēl ļoti gara metāla vanna, derīga veļas mazgāšanai. Veļas žāvēšana laukā vai barakas istabiņā. Dzīvojamā barakā nebija tekoša ūdens. Un aukstā ziemas laikā ūdens spainī pārklājās ar ledus kārtiņu.
50 barakas bija sadalītās istabiņās, bija mazi koridorīši. Cik atceros griestu barakās nebija un varēja lielos krampjus redzēt, ar kuriem jumts bija piestiprināts pie barakas sienām. Lielos vējos krampji elsa. Reiz vējš arī norāva vienu jumtu.
Atceros, ka nometnē bija trīs veikali, divi bija privāti, viens bija kooperatīvs, piederēja latviešu biedrībai. Tāda jau bija nodibināta..
Bija daži citi tirgotāji, viņi uzpirka dažādas mantas no ļaudīm un pārdeva tālāk. Zinu, ka arī mēs vienu otru reizi gudrojām, kas vēl ir palicis mūsu mantu krājumā, bez kā varētu iztikt, tad pārdot un saņemt kādu ekstrā naudiņu. Pilsētā bija tik daudz, ko vēlējāmies. Darbojās arī frizētava. Par apkuri ar oglēm un briketēm bija jāmaksā, tās pieveda uz lēzeniem ratiem darbinieks – invalīds, kam bija vairs tikai viena roka.
Mana dzīve nometnē no 1948. gada jūnija līdz 1961. vasarai
Man tad ir 10 gadi un māsai tad jau 14.. Nometne man ir pilnīgi sveša pasaule. Istaba, kurā dzīvojam, man neliekas drūma, arī uz laukiem bija sākumā tikai viena,
Man ir vācu akcents, latviešu valoda ķeras. Bet kādā skolā turpināt skolas gaitas? Nometnē ir ģimnāzija un pamatskola. Daudzi toreiz cerēja uz atgriešanos uz Latviju, bet mani vecāki tam īsti negribēja ticēt un nolēma, ka mums jāiet tālāk vācu skolās, būšot taču jāpaliek Vācijā. Tā arī notika.
Eju 4. klasē Nadorsta skolā. Esmu vienīgā, kas no nometnes iet uz šo skolu. Nometnes latviešiem ne visiem tas ir pa prātam. Atceros, ka sauca mūs par vācietēm. Māsai pat negribēja ļaut piedalīties kādā latviešu skolas sarīkojumā.
Es ieguvu draudzenes. Bet mūsu ģimenei negāja labi. Tēvs un māte nesatika, Tēvs bija alkoholiķis.
Oldenburgā bija krievu misija, krievu darbinieki nāca nometnēs un mēģināja uzrunāt kādus, lai atgriežas atpakaļ uz dzimteni. Un viņi atrada kādu gribētāju, bet tas neprata krieviski, tēvs gāja līdz kā tulks, jo prata krievu valodu. Iznākums bija mums skumjš. Vīrs – braukt gribētājs – pārdomāja un atteicās no braukšanas uz dzimteni, bet aizbrauca mans tēvs. Atceros vēl smago mašīnu, kas piestājās pie barakas un atceros, kā tēvs iekāpa. Viņš vēl teica, ka laikam izdarot tagad savu lielāko dzīves kļūdu.
Viens otrs no latviešiem skatījās uz mums tā šķībi, vai tik neesam komunisti. Bet tas mani neskāra. Man bija sajūta, ka es kaut kā dzīvoju savā pasaulē.
Un man radās izdevība tikt ārā no nometnes.
Kāda biedrība, kas rūpējās par bēgļu bērniem, bija izkārtojusi atpūtas iespēju Beļģijā. Bet doma bija, ka turp vajadzētu sūtīt katoļu bērnus. Tādu Ohmstedē nebija un katoļu prāvests Grauds pieteica mani. 1949. gada janvārī krietns bērnu pulciņš no dažādām bēgļu novietnēm devās uz Beļģiju. Trīs mēnešus pavadījām tur. Bērnu starpā bija arī Erenpreis māsas Sarmīte un Maija, vecāki bija velossipēdu firmas agrākie īpašnieki.
Māte bija sākusi strādāt stikla fabrikā “Glashuette”, bet darba apstākļi bija nelabvēlīgi, fabrikas telpās caurvējš un viņa saslima, bija tuberkulozes sākums. Ārstēšanās notika bijušajā klosterī Blankenburgā. Uz gadu dzīvojām ar māsu vienas pašas līdz māti atlaida atpakaļ nometnē. Bet mēs vairs nedrīkstējām gulēt kopā vienā istabā. Mātei piešķīra atsevišķu istabiņu.
Iestājāmies Skautu un Gaidu apvienībā. Lielie dievkalpojumi notika Ohmstedes baznīcā, bet bija arī nometnē viena telpa dievkalpojumiem. Nometnē bija kādi trīs mācītāji. Tie darbojās arī skolā. Bija liels skaits iesvētāmo. Ģimnāzisti palaikam bija jau vecāki, jo karš bija pārtraucis skolas gaitas.
Iedzīvotāju starpā bija izcili latvieši. Kulturālā dzīve bija bagāta. Darbojās kori, teātris un tautas deju grupas. Tur bija pulkvedis Kripēns, ģenerālis Rūdolfs Bangerskis, kā nometnes kommandants darbojās publicists Žanis Unāms, savā laikā arī aktīvs Ulmaņa valdībā. Jāpiemin arī sirsnīgais bijušais Liepājas kora diriģents Bierants Ķunķis. Gandrīz līdz mūža beigām pavadīja ar ērģeļu spēli mūsu dziedāšanu dievkalpojumos. Bet vācu apkārtnei mēs bijām tikai “tie no nometnes”.
Tad sākās izceļošana. Manas draudzenes viena pēc otras devās uz tālākam zemēm. Vienmēr atkal kādā barakā kādi ļaudis sanāca kopā uz atvadīšanos. Vai būs vēl kāda atkal redzēšanās? Cerēja arī, kā tā varētu būt Latvijā.
Vai pēc brauciena uz Beļģiju tiku vēl atkal ārā no nometnes?
Jā. Kādu gadu vēlāk bija piedāvājums bērniem pavadīt vasaras brīvdienas Holandē. Zinu, ka tās organizēja JKS vadītājs Artūrs Ludriksons. Bijām varbūt kādi 15 bērni, kas izmantoja šo iespēju. Cik labi bija piedzīvot citus apstākļus. Arī gadu vēlāk varējām doties pie citām holandiešu ģimenēm. Un kad man bija 14, 15 gadu, tad Groningenā mani uzņēma jauns holandiešu pāris, pie viņiem biju mīļi gaidīta arī citos gada laikos, jo sirsnīgi sadraudzējāmies.
Kādā reizē de Vries kundze man atbrauca līdz uz nometni. Ko viņa redzēja, tas viņu bezgala satrauca. Dienas laikā ļaudis sēdēja dīkā uz baraku trepītēm, citi dienā jau bija stiprinājies ar vermuta vīnu. Viņa redzēja mūsu vienkāršo istabiņu. Es pie tā visa biju pieradusi. Tā bija mana ikdiena. Tad drīz vien atnāca pa pastu paciņa ar mums tik noderīgām mantām kā dvieļiem un nažiem, dakšām un karotēm..
Nākamais ir nedaudz vēlāks notikums. Svinējām manas iesvētības. Atbrauca ne tikai de Vries kundze bet arī viņas vīrs. Viņš rūpigi apskatīja mūsu baraku novietni, bet neko neteica. Dažus mēnešus vēlāk de Vries kundze man pastāstīja, ka vīrs ir atpazinis šo nometni. Ir bijis tur ievietots kā ārzemju strādnieks. Bet kara beigas sagaidījis kādā citā nometnē. Jā, lasīju, ka šajā nometnē ir bijuši arī daži holandieši.
Izceļošana bija kā jauns iesākums labākai dzīvei. Arī māte, māsa un es gribējām tikt ārā no nometnes. Bija saņemts izsaukums uz Jaunzēlandi. Gribētājiem bija jādodas uz kādu citu nometni. Tur pārbaudīja veselību, savāca dažādu informāciju par dzīvi. Ja tevi atzina par derīgu jaunai valstij, tad saņēmi atļauju turp doties. Mūs pārbaudīja un atzina, ka mēs nederam Jaunzēlandei. Iemeslu mums nepateica. Un dzīve turpinājās Ohmstedes nometnē.
Un kad es paaugos un gribēju padancot, tad ballītē tik pat kā vairs nebija jauniešu manos gados. Bet dejot gribētāju bija – mūsu pašu invalīdi. Tie, kas citās valstīs bija nederīgi maizes darbam. Māte nesaprata, ka es varu dejot gribēt ar tiem “kropļiem”. Bet es ar viņiem un viņi ar mani – mēs labi satikām. Spēlējām arī volejbumbu kopā.
Arī mācītāji izceļoja. Garīgā aprūpe taču nedrīkstēja izpalikt. Tad nāca kā jaunums – Uz Ohmstedes nometni un vairākām citām vietām Lejas Saksijā nākšot jauns latviešu mācītājs, tikko Vācijā beidzis teoloģijas studijas. Viņam patīkot darbs ar jauniešiem. Tas bija Paulis Urdze.
Es biju viena no šiem “jauniešiem” un to vairs nebija daudz. Viņu ieveda draudzē, Ohmstedes baznicā. viņam blakus stāv vietējais mācītājs Wolters.
Es zināju maz par kristīgām vērtībām un ticību Dievam. Jauniešu stundās man atvērās cita garīga pasaule. Bet mācītājs redzēja arī drūmo nometnes situāciju: Invalīdus, kas nevarēja atrast darbu, arī cilvēku bezcerību labākai nākotnei un daudzās alkohola problēmas.
Nometnē iepūta tā kā svaigs vējš. Mācītājs zināja, ka Baznīcas un citas organizācijas rīko tā sauktās darba nometnes. Ir aicinājums jauniešiem brīvlaikā iesaistīties kādos labdarības projektos. Ar jauniešu palīdzību vienā gadā iekārtoja bērnu dārzam telpas, citā gadā izkrāsoja vecākiem ļaudīm istabas, tad sākās vienas barakas pārbūve pašpalīdzības darbnīcām. Dzīvei pagurušie ļaudis atrada darba iespējas Arī es biju sajūsmināta par darba nometnēm, un iepazīšanos ar jauniem ļaudīm no daudzām dažādām valstīm.
Man bija sajūta, ka žogs uz slēgto nometnes dzīvi tā kā atveras.
Un kā gāja tālāk ar jauno mācītāju? Mēs saskatījāmies un apprecējāmies. Tas bija 57. gadā.
Vācijā visā visumā bēgļu nometnes bija jau likvidējušās. No vienas otras nometnes atveda pēdējos iedzīvotājus uz mūsu nometni. Bet tai taču arī reiz vajadzētu likvidēties. Bet pilsētai nebija naudas.
Es domāju, ka tas ir mana vīra nopelns, ka viņam izdevās mobilizēt lielu palīdzības akciju. Vairākas valstis to atbalstīja. Holande pārņēma mūsu nometni kā savu palīdzības projektu. Tas saucās “Het onhemde kind” = bērns bez dzimtenes. 59. gadā sākās jaunu māju celšana.
Gadu vēlāk mums bija jāatstāj mūsu dzīvoklītis, būvdarbi gāja uz priekšu. Mēs pārcēlāmies uz citu baraku. Tur 60. gadā piedzima dēls Mārtiņš. Atkal reiz ļoti asi izjutu, ka dzīvojamā barakā nav tekoša ūdens. Viss jāienes ar spaini un tāpat arī jāiznes.
1961. gadā arī mēs pārcēlāmies uz dzīvokli jaunā mājā. Dzīve nometnē man izbeidzās. 13 gadus tur biju pavadījusi.
Kad mājas bija uzceltas, tad radās jauna vajadzība, jo dzīvojot barakās mums bija baznīcas telpa un sarīkojumu zāle. Bet jaunās mājās bija tikai dzīvokļi. Sanākšanai telpu nebija.
Atkal sākās naudas meklēšana, jaunas akcijas. Šoreiz iesaistījās holandiešu jaunieši. Akcija saucās “Do open” atveri.
64. gadā iesvētīja kultūras centru. Un mums bija telpas kur sanākt.
Bet naudas problēmas palika, jo uzturēšana arī prasīja līdzekļus. Bet tas ir cits stāsts.
Dzīve ir bijusi ļoti pretrunīga. Laiks par kuru runāju, man liekas ļoti tāls. Un tomēr tas ir daļa no manis. Ar to esmu uzaugusi. Tas ir mani veidojis.
Kas vēl būtu jāpiemin? Kas atgādina bijušos laikus?
Kad skatu nometnes uzņēmumus, tad priecājos par daudzajiem rododendronu krūmiem, kas jūnijā zied starp barakām. Tie man ir mīļi. Kad latvieši ienāca nometnē, tad viņi tos sapirka un iestādīja. Un kad nometnes laiki beidzās, tad tos izraka un pārdeva.
Pašpalīdzības darbnīcas ir kļuvušas par patstāvīgu uzņēmumu, kur dažādi vairums garīgi invalīdi ražo dzīvei noderīgas lietas.
Un braucot garām kultūras centram, priecājos, ka pilsēta ir pārņēmusi atbildību un to uztur un tur veicina daždažādus sociālus pasākumus.
Kad ģimenē vai ar citiem ļaudīm sarunājos, tad mana valoda ir samērā klusa. Traucē citu runātāju skaļums. Arī tā sajūta ir paņemta līdz no tālās pagātnes. Sienas barakās bija gauži plānas. Negribējās, ka kaimiņi sadzird mūsu priekus un bēdas.
Mēs svinam Valsts svētkus. Bija gardas uzkodas. Bet kad nometnē tos svinējām, tad kā sevišķs gardums bija nēģi. Daži vīrieši bija iemanījušies uz viņu ķeršanu upēs, un tad cepšanu un pārdošanu.
Šodien vēl aiziešu uz mūsu kapu nodalījumu, tur ir piemineklis manam vīram un dēlam Pēterim, ir arī mātes kapiņš. Tos drīzumā nolīdzinās, jo neviens tur tuvumā vairs nedzīvojam. Bet garīgā saite paliks. Tā, kas nav redzama, bet arī ir daļa no mūsu dzīves.
